Mainoties ainām, mainās aktieru tēli ar plašu emocionālo paleti. Savu melnbalto biroja darbinieku tēlu tie izmanto kā pamatu, ko kontekstualizē atbilstoši MI ģenerētajai ainai ar dažiem rekvizītiem, kas ieslēpti sporta zāles ģērbtuves četros anonīmajos metāla skapīšos, tik ļoti atgādinošus deviņdesmito gadu lielās, rūcošās datora procesora kastes.

Sākotnēji cilvēks ir dieva vietā – balss nosaka spēles noteikumus, mākslīgais intelekts tos izpilda, brīžiem arī samērā neveikli un muļķīgi, un cilvēks ir tas, kura varā ir likt pārrakstīt un izspēlēt vēlreiz. Taču pakāpeniski šī hierarhija saļogās, izsmērējot robežas starp cilvēka spēju ietekmēt teksta virzību un datorprogrammas pašiniciatīvu, kombinējot tajā apkopotās zināšanas jau sev labvēlīgā salikumā.

Droši vien tas nav tikai režisora lēmums, bet jau lugas loģikā paredzēts efekts, ka lomas iestudējumā ir apgrieztas – dramaturga balss skan mehāniskā ierakstā, MI tekstu izpilda aktieri. Bet veids, kā tas notiek – intonācijas, žesti, uzsvari, dažādās personības, ko aktieri piešķīruši saviem tēliem –, ļauj tekstam iegūt kādas īpašas poētiskas kvalitātes, kuru, pieļauju, tekstam bieži nemaz nav. Autors nav oriģināls, bet izpildītāji ir. Tā ir mākoņa sudraba maliņa, ja gribat; mākslas uzvara pār mehāniku. Protams, gribētos jau skaļi saukt – māksla ir unikāla un mūžīgi mūžos būs tikai cilvēkam pieejama darbības sfēra. “Frankenšteina komplekss” liek teikt pragmatiskāk – jā, māksla ir pārāka šai sacensībā, bet – ne visa māksla. Kas nozīmē – māksliniekiem tomēr der uzmanīties.