Kāpēc terapeitiskais seanss? Nepārprotiet, šeit nav salīdzinājums ar slimībām vai to ārstēšanu. Domājams, nav viegli plašākai sabiedrībai atklāt par paša pieredzi politikā un idejām, kas savā laikā cietušas neveiksmi vai tikušas nesaprastas. Tā kā izrāde ir autobiogrāfiska un dokumentāla, ir jāuzdrīkstas ieskatīties vēsturei acīs un to darīt ar vairākiem desmitiem skatītāju.

Ceļš līdz nacionālisma idejām un dalība Latvijas politikā ir tikai fons, uz kura atklāties dramaturga personībai, jo līdzās politikai minēti vairāki citi izšķiroši personiski notikumi: pieredze, ar māti piedaloties reliģiskas draudzes ceremonijās; apātiska bezcerība, vienam dzīvojot komunālā dzīvoklī pēc pārcelšanās no provinces uz Rīgu; noslēgtība no vienaudžiem vidusskolas laikā un pirmās romantiskās jūtas.

Matīsa Gricmaņa un Valtera Sīļa izrāde ir ļoti asprātīga (reti izdodas teātrī tik daudz smieties), tajā ir veikli savērpta sižeta intriga, divas stundas paiet, laiku nemanot.(..) Tomēr „Būt nacionālistam” ir skarbāks iestudējums, jo stāsta par īstu likteni, un cilvēks, kura dzīvē iedziļināmies, izrādē ir dažu soļu tuvumā. Viņa dzīvi, atšķirībā no izdomāta stāsta, nav iespējas izmainīt pagātnē, tikai nākotnē.

Režisoram Valteram Sīlim izdevies radīt lielisku izrādes tempu, vairāk nekā divas stundas ilgā izrāde aizrit neatslābstošā uzmanībā. Uģa Bērziņa minimālistiski, taču darbībai ļoti piemēroti iekārtotajā spēles laukumā aktieru spēle mijas ar dokumentāliem televīzijas ziņu fragmentiem.

Taču izrāde ir drosmīga. Ne jau tāpēc, ka atklātu kādas politiskās virtuves aizkulises. Protams, izrādes veidotāji spilgti iezīmē Sila, Parādnieka un Dzintara raksturus, taču te nav nekā skandaloza vai iepriekš nezināma. Par drosmīgu to nevar saukt arī tāpēc, ka Sils, no kura fiziskā pārspēka jaunajam dramaturgam joprojām bail, noskatījies sev ne visai glaimojošu izrādi, viņu varētu iekaustīt. Gricmaņa drosme slēpjas spējā atklāti runāt par savām vājībām un nepilnībām, nereālistiskām un absurdām ambīcijām.