Ingas Tropas “Baltā grāmata” ir tik pilna ar niansēm, dažādām noskaņām, pārdomātām detaļām, ka slinkāks režisors droši vien būtu pusi atstājis nākamajam iestudējumam. Kontekstā ar lauku darba tikumu šī izrāde ir izveidota līdz kaulam, un ir redzams, ka, strādājot pie uzveduma, nav pieļauti kompromisi – pārdomātas detaļas un scenogrāfiski pārsteigumi ir katrā ainā, aktieru enerģija neatlaižas ne mirkli, un divas stundas garā izrādē bez starpbrīža tas izskatās iespaidīgi.

Šo izrādi visprecīzāk raksturo vārds vitalitāte – izrāde burtiski pulsē no dzīvīguma gan aktieru ekspresivitātes dēļ, gan tādēļ, ka bērni acumirklīgi pieņem izrādes noteikumus un atraisās. Tveicīgā klēts, kur norit izrāde, ir burtiski biezas enerģijas piepildīta, kas liek sarosīties visām maņām, un šī enerģija radusies, bērniem ļaujot uz skatuves vienkārši būt – viņi var slēpties teltī no aktieru radītā negaisa, var spēlēt kopā mūzikas instrumentus, meklēt izbēgušās žurkas, palīdzēt izrādes varonim atrast nozaudēto pīpi u.c.