Gūtmaņa koncertizrādē darbība norisinās pilsētā, uz ielas, pie upes, kaut kur starp realitāti un sapni, par ko Elīzas Dombrovskas spēlētā Austra, Daugavas mērcētiem matiem, reflektē savā dzejā, izdziedot un izspēlējot to klavieru pavadījumā, tikpat nenoteiktā laikā kaut kur starp šo un citu, dzīvajiem neapzināmu laiktelpu. Pilsētas aprises iezīmējas gaismu mākslinieka Nika Ciprusa un scenogrāfes, kostīmu mākslinieces Kristinas Rezvohh kopdarbā: uz skatuves esošās akustiskās un digitālās klavieres, vairākos leņķos apgaismotas, aizmugurē uz baltās sienas rada šķietamas daudzdzīvokļu ēku aprises, bezpersoniskus, šķautņainus namu siluetus pret nakts debesīm kā tajos vakaros, par kuriem Austra rakstījusi savā dzejā.

Tieši muzikālā pavadījuma asonance ir tā, kas visvairāk diktē izrādes centrālā tēla būtība. Dombrovska savu lomu veido kā uz nervu sabrukuma robežas balansējošu sievieti. Aktrises trauslais ķermenis, kas ietērpts piegulošā Kristinas Rezvohh izvēlētā kleitā, liek domāt par to, cik viņas gaisīgā daba ir nepiemērota smagai dzīvei. Lai gan Dombrovskas Skujiņa brīžiem šķiet pārlieku uzspēlēta, ir fascinējoši vērot, kā viņa no absolūti kristāldzidras apziņas pārsviežas uz ironisku koķetēriju un dziļiem pārdzīvojumiem.