[..] nešķiet, ka šis darbs būtu vienīgi par varoni sievieti, bet gan par cilvēku vispār ar tā unikālo pasaules izjūtu un pieredzi, ko šajā gadījumā, bez šaubām, nosaka viņas kā sievietes psiholoģiskie un fizioloģiskie procesi. Svarīgi, ka Alma, dialogos šķietami saglabājusi pēdējo vārdu, netiek ne mazākajā mērā idealizēta un arī viņas sarunu biedrus – māti, bijušo draugu un māsīcas – ieraugām ne tikai Almas acīm, bet arī kā cilvēciski saprotamas būtnes, kuru lēmumus nosaka patstāvīga loģika un dzīvesziņa.

Iestudējuma "pēļi" ir tikpat slāņaini kā romāns: mītiskais, vēsturiskais, profesionālais, virtuālais, ģimeniskais, eksistenciālais. Izrāde savažo uzmanību ar stāstiem un to stāstīšanas paņēmieniem, turklāt dažādās teātra valodās. Stāstīšanas akts ir teātra pamats. Līdzīgi kā Šeherezadei tūkstoš un vienas nakts pasakas kļūst par izdzīvošanas stratēģiju, tā Almai nosapņojumu pierakstīšana kļūst par šī dzīves posma pārdzīvošanas paņēmienu – savukārt Martinsonei kinomontāžai līdzīgā pārlēkšana no ainas ainā kļūst par izrādes temporitma degvielu.

Jau no pirmajām ainām iezīmējas sapņa un murga estētika, kurā skatītāji seko līdzi aktrises Sandijas Dovgānes Almai. Režisores un autores līdzveidotajā dramaturģijā Alma mīt starpstāvoklī – salauzta un drauga pamesta, dzīves zemākajā punktā viņa mēģina ieraudzīt sevī jaunu stāstu, pievēršoties maģijas un misticisma pasaulei. Vienlaikus saasinās attiecības ar Riharda Zelezņeva un Alises Dzenes spēlētajām māsīcām, kuru raksturi saglabā romāna vieglo groteskas piesitienu.