Vienā no asprātīgākajām ainām, kas sakairina tēlaino domāšanu, no kulisēm tiek izstumti zaļi, masīvi atkritumu konteineri. Izteiksmīgā labsajūtā maujot, aktieri to vākus rimti virina augšup un lejup un imitē mūsu piena, gaļas un arī metāna dzīvo fabriku gremošanas trakta darbību. Pēc brīža noskaidrojas, ka to vēderi ir sapūtušies, jo ir pilni ar izrādes plastmasas dekorācijām.

Sandija Dovgāne, Agris Krapivņickis, kā arī pats Reinis Suhanovs izrādē izspēlē vairākas fabulām līdzīgas epizodes, kurām mainoties skatītāji tiek nepārtraukti smīdināti un šokēti. Gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa radītā noskaņa, kas pieskaņojas izrādes mainīgajai scenogrāfijai, un Kārļa Tones mūzikas partitūra, kura dramatiskajos brīžos liek iekšām rībēt, bet uzjautrinošajos kalpo kā komēdijisks elements, paplašina izrādes emocionālo spektru.

Labais un ļaunais, mīlestība un naids, dzimšana un iznīcība izspēlējas vizualitātes un objektu pasaulē, kas organiski sapludināta ar Kārļa Tones izteiksmīgo muzikālo dramaturģiju, paspilgtinot un emocionāli izkrāsojot darbības vidi.

Pasaulīte, ko melnos ķirurga–pavāra tērpos un maskās brūvē izrādes komanda, maigi sakot, nav pārāk iedvesmojoša, bet, ko darīt ar pasaules pirmo vai pēdējo dzīvības olu – sašķaidīt vai mēģināt nosargāt veselu –, savā dzīvē, par laimi, katrs var izlemt pats pat vissajauktākajos laikos.