“Kad pirms diviem gadiem kopā ar Jāni un Viesturu sākām darbu pie izrādes, kas vispār vēl nelīdzinājās šī brīža “Mantojumam”, pirmajā mēģinājumā ierados ar stāstu, kuru līdz tam man bija ļoti grūti atklāt. Toreiz šajā stāstā vēl bija divi galvenie varoņi, tomēr tagad tas turpinās tikai ar mani, un kopā ar maniem kolēģiem man ir svarīgi izstāstīt to arī jums. 

Agrā bērnībā man bija tētis, kas mācīja man skaitīt līdz 100, tētis, kas veicināja manu radošumu un vēl gadiem ilgi glabāja manus ne visai veiksmīgos māla trauciņus no keramikas nodarbībām. Arī vēlāk man šis tētis vēl bija, tomēr traumas un sāpes, ko viņš bija iemantojis savā bērnībā, kādā brīdī guva virsroku un rezultātā vajā arī mani vēl šodien. 

Izrādē nerunāsim par manā īpašumā nonākušo divistabu dzīvokli Preiļos, bet gan par neredzamo mantojumu, kurš jānes gan man, gan maniem kolēģiem, gan ikvienam no skatītājiem. Šis mantojums var ieņemt mīlestības, trauksmes, atkarību, talanta, sāpju un vēl simtiem citu formu. Šoreiz runāsim konkrēti par manu pūru, bet no sirds ceru, ka jums mani uzklausīt būs tik pat nozīmīgi kā man ar jums dalīties un būt vienā telpā.”