Varone ir izaicinoši rusofobiska, to likumsakarīgi un neizbēgami ir veicinājis Krievijas iebrukums Ukrainā. Viņa dalās neviltotā priekā par katra okupanta nāvi, fizioloģiskā riebumā pret krievu valodu un kultūru, kā klasisko, tā laikmetīgo, un pauž nesatricināmu apņēmību dejot uz Putina kapa pēc Ukrainas triumfa. Taču, sakrītot apstākļiem vai arī koriģējot autores dzīvesstāstu, šajā nostājā nav nekā no konjunktūras un tā nav arī teatrāli pašmērķīga. Kaut arī ukraiņu aizvainojumam ar sirdi ir viegli piebalsot, prāts protestē pret kategoriskiem spriedumiem, kas nav ne taisnīgi, ne ilgtspējīgi. Un Sofija Meļņikova pati to atzīst – pagaidām šeit tieši krievu valodas zināšanas ir viņas labklājības ķīla. Vēl vairāk – viņas puisis Ukrainā un meitene Latvijā ir krieviskas izcelsmes, un abi viņu ir apdraudējuši kā emocionāli, tā fiziski. Radošā grupa apzinās un nenoklusē, ka paradoksālā kārtā Sofija pati labprātīgi ir ļāvusies atkarībai no krieviskā reprezentantiem, no kuriem atsakoties viņa noliedz un padara bezvērtīgu arī daļu no savas pagātnes. Tādēļ viņas priekšnesumā, šķiet, nav koķetērijas un manipulācijas ar skatītājiem, kuri dažbrīd tiek iesaistīti interakcijā.
