Izrāde ir viegla un smieklīga. Izrāde ir sarežģīta un pamatīga. Soli pa solim abi aktieri iziet rakstnieka, mācītāja, domājoša cilvēka Andrieva Niedras ceļu, meklējot kompromisa galus neatšķetināmajā interešu, varas, nacionālo un personisko vājību kamolā, ko sauc par Latvijas valsts dibināšanu. (..) Tas ļauj gluži fiziski ielīst varoņa ādā, ne uzzināt, bet sajust, kā ir, kad vēstures ritenis pārbrauc pāri, laužot ribas, ko maksā saglabāt pašcieņu, iedzītam stūrī. Un saprast, ka vienas patiesības nav.

Bravo! Ir tapis saviļņojošs juku laiku svētā stāsts, kurā pameklējot var atrast visas trīs beatifikācijas fāzes: ir ticības pārbaudījums, ir tikumiskā pašaizliedzība, ir brīnumdarbs. Un arī morāles mācība. Izrādes anotācijā “Andrievs Niedra” pieteikts kā stāsts par Latvijas valsts tapšanu. Un šai stāstā bijuši ne tikai parādes momenti, bet arī politiskas rīvēšanās rezultātā netaisni salauzti likteņi.

Izrādes iespaidīgākais aspekts ir tās vizuālais tēls – scenogrāfs Uģis Bērziņš kopā ar gaismu mākslinieku Lauri Johansonu ir radījuši spokainu un tumšu pasauli, kurā atdzīvojas pagātnes rēgi un politisko mītu gari. Izrādes dramaturgs un aktieris Kārlis Krūmiņš ir izveidojis simpātisku un dzīvīgu Andrieva Niedras tēlu, kurš komunicē ne tikai ar Emīla Kivlenieka dažādajiem varoņiem, bet arī ar skatītājiem.

Izrādes vēsturiskais ekskurss mudž no faktiem, izsmalcinātas, asprātīgas retorikas, taču paliekošais ir kas cits, – tie tik tikko tveramie tēli, kas raisās skatītāja apziņā un tai burzguļošanai piešķir jēgu.

Emīls Kivlenieks ne tikai skaisti dzied, bet arī veikli, gluži kā cepures, maina atveidojamās darbības personas, dažkārt pastiprinot raksturīgās iezīmes ar kādu rekvizītu – matu ezīša imitāciju Ulmanim, karavīra cepuri militāristiem. Abu aktieru saspēlei šķiet interesanti sekot arī tad, ja Kivlenieka atveidotās daudzās darbības personas ne visas ir atpazīstamas un ne visu vieta un loma Latvijas vēsturē ir zināma.

Stāsti ir vairāki. Protams, par cilvēka izvēli vai tās neiespējamību ekstrēmā situācijā. Par indivīda lomu politikā un vēstures gaitā.

Kārlis Krūmiņš, kurš izrādē skatītāju priekšā iedzīvina Andrievu Niedru, lutina ar spēles vieglumu un rada cilvēku. Paskaidrošu – līdz šim manā apziņā Andrievs Niedra ir gulējis kā fakts. Aktieris tam piešķir vaibstus, motivāciju, rīcību, humoru. Nē, piešķir nav labs vārds. Viņš to atdzīvina. Iedzīvina.