Ņikita, Saņa un Saša ir pusaudži astoņdesmito gadu beigās Rīgā. Viņiem visiem ir piecpadsmit gadu, un viņi runā krieviski. Ņikita, Saša un Saņa ir tie “pēdējie pionieri”, kuriem uzņemšana pionieros desmit gadu vecumā bija tikpat nozīmīgs notikums kā kaklautu sadedzināšana pie skolas pusaudžu gados. Tas ir stāsts par paaudzi, kura savu dzīvi uzsāka reizē ar jaunizveidoto valsti. Par tās paaudzes neremdināmo vēlmi, lai lietas notiek citādāk – sākot ar atļauto matu garumu skolēniem, beidzot ar to, lai viss vienkārši notiktu ĪSTĀK!

“Pēdējais pionieris” ir stāsts, kurš ir radies šeit un tagad, satiekot un uzklausot vairākus “pēdējos pionierus”, aptuveni četrdesmit gadus vecus mūsdienu Latvijas iedzīvotājus, tādējādi metot tiltu starp “šodien” un “tad”.

Par izrādi stāsta režisors Dmitrijs Petrenko: “Mūsu izrādes galvenie varoņi ir trīs visparastākie jaunieši. Kopā ar viņiem mēs cenšamies saprast to mūsu vēstures posmu, ko apzīmējam ar “atmodu”. Man ir interesanti saprast, ko redzēja, juta un domāja tie krievu jaunieši, kas atmodas laikā mācījās vecākajās klasēs un auga krievu ģimenēs. Kad meklējām prototipus saviem varoņiem, atsaucās ļoti daudz cilvēku. Tas nozīmē, ka ir lietas un stāsti, kas mūsu kopīgajā vēsturē vēl nav izrunāti. Tāpēc man ir sajūta, ka, veidojot šo izrādi, es nodarbojos arī ar jēdziena “mēs” dekonstrukciju: kas esam tie “mēs”, kas tagad veido Latvijas nāciju? “Pēdējais pionieris” nav izrāde par krieviem un latviešiem, bet par Sašu, Saņu un Ņikitu. Par tiem, kurus “neapēda” nedz dīvains un sarežģīts laiks, nedz straujas pārmaiņas.”

Intervija ar aktieri Kristapu Ķeseli Neatkarīgajā Rīta Avīzē

dramaturgs: Jānis Balodis
režisors: Dmitrijs Petrenko
scenogrāfe: Sintija Jēkabsone
gaismu māksliniece: Jūlija Bondarenko
lomās:
Ņikita – Kristaps Ķeselis
Saņa – Armands Ikalis
Saša – Ilze Āboltiņa

Foto: Gatis Gierts

Zane Radzobe raksta laikrakstā Ir:

Nelielajā telpā pārmiesojoties te pusaudžos, te skolotājos, aktieri ne tikai rāda profesionālo amplitūdu no psiholoģiskā līdz spēles teātrim un atpakaļ, bet patiesi aizrauj. Jāņa Baloža luga ir pilna ar interesantiem vērojumiem un atsaucēm uz izmirušām padomju sadzīves reālijām, savukārt Petrenko iestudējumam piešķīris ātru, dinamisku ritmu, tāpēc laiks skrien vēja spārniem, skatītājiem brīžam jautri smejoties, brīžam nostalģiskā aizkustinājumā atceroties savus bērnības piedzīvojumus.

Silvija Radzobe raksta portālā Satori.lv:

Jaunie aktieri nevainojami, pat virtuozi tiek galā ar tipisku episkam teātrim raksturīgu spēles manieri, kas prasa gan iemiesošanos, gan iziešanu no tēla, lai to komentētu,– darbība strauji tiek “dzīta” uz priekšu.

Sergejs Kruks dalās pārdomās Facebook laika joslā (krieviski):

(tulkots) Dramaturga Jāņa Baloža ģeniālais darbs ir elpu aizraujoša, polifoniska izrāde, kura dažbrīd lika notraukt arī pa asarai (..), jo redzētais bija smeldzīgi (un tīkami) pazīstams un tuvs. Tomēr pamazām sapratu, ka aktieru radītā pasaule atšķiras no jau apnikušās dokumentalitātes un faktogrāfijas, kas apraksta šo pazīstamo vēstures posmu.

Māra raksta savā blogā Sajūtu vēstniecība:

Šis ir ļoti cilvēcisks, viegli uztverams, bet ne vienkāršs darbs par laiku, kas tik daudziem ir jūtīgo tematu listē. Ir vērts redzēt; ja ne analizēt, tad, iespējams (ja gadu skaits ļauj un ir ko), atcerēties un mēģināt saprast – ir vai nav jēga šodien kādam uzbrukt un nosodīt, ka nerunājam vienā valodā un neskatāmies tos pašus seriālus?!