Kad tu pēdējo reizi esi izgājis tādā kārtīgā pastaigā pa Rīgu? Tādā pastaigā, uz kuru jāvelk gumijas zābaki un somā līdzi jāpaņem lietusmētelis? Šajā pārgājienā mēs no Māras dīķa dosimies gar Mārupīti.

Izrāde-pārgājiens “Mārupīte” veltīta 2011. gada vasarā notikušajai ekoloģiskajai katastrofai Mārupītē. Tā tiek uzskatīta par otru nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgās Latvijas laikā. Taču tagad liekas, ka viss šis šausmīgais notikums ir tālā pagātnē. Ūdens atkal ir tikpat tīrs, cik iepriekš, pīles audzina savus pīlēnus un Rīgas mēra un vicemēra ielaistās zivis mierīgi peldās Māras dīķī. Varbūt viss ir beidzies laimīgi un Mārupītes tuvumā esošajiem iedzīvotājiem tikai laimējās ievilkt centrālo ūndensapgādi ar atlaidēm. Bet varbūt katastrofa ir vienkārši ļoti veiksmīgi paslēpusies. Tādēļ radošā komanda kopā ar skatītājiem dodas pārgājienā, lai atrastu katastrofas pēdas un atbildīgos šajā noziegumā pret dabu.

NB!! Katrā izrādē-pārgājienā var doties 12 skatītāji. Skatītāju tikšanās vieta ir Ojāra Vācieša muzeja pagalmā, O. Vācieša ielā 19 (Pārdaugavā). Izrādes noslēgumā skatītāju atrašanās vieta būs cita. Ļoti iesakām apmeklētājiem izvēlēties pārgājienam un attiecīgajiem laikapstākļiem piemērotu apģērbu un apavus. Daži ceļa posmi ved pa aizaugušām vietām. 

režisors: Valters Sīlis
dramaturgs: Jānis Balodis
scenogrāfs: Uģis Bērziņš
komponists: Edgars Raginskis
izrādē piedalās: Inga Tropa, Edgars Raginskis, Valters Sīlis, Jānis Balodis

Foto: Anna Vilnīte

Zane Radzobe raksta portālā Kultūras Diena:

Aptuveni divas pirmās stundas mēs visi ejam gar Mārupīti tādēļ, ka vēlamies uzzināt ko plašāku par sevi. Kas te notika? Vai kāds uzņēmās atbildību? Arī – kāda dzīve šeit rit? Un – cik dīvaina un skaista ir mīlestība, kas liek šo tumšo, netīro grāvi saukt par upi, apdzejot par Amazoni (skat., O. Vācieti), uzlūkot par dzīves artēriju (kā V. Sīļa izrādē)…

Vita Grīnvalte raksta portālā kroders.lv:

Mārupīte ir kas vairāk nekā stāsts par ķīmiskā piesārņojuma rezultātā bojā gājušām ļoti daudzām zivīm. Izrāde atgādina, ka par notikušo neviens nav atbildīgs. (..) Izrāde atsakās no moralizēšanas par piesārņoto Mārupīti. Ne tāpēc, ka būtu mazāk traģiski, bet tāpēc, ka patiešām sāp, ar sirdi un plaušām, kurās vēl tagad, dodoties gar krastu, ik pa laikam ieplūst no upes uzjundījušais, nedaudz skāņais gaiss.

Jānis Brizga raksta žurnālā Ir:

Pēc izrādes Mārupīte jutos kā pabijis interesantā vides aktīvistu akcijā.

Guntars Pupa raksta portālā kroders.lv:

Šis pasākumus liek domāt. Spriest. Secināt, ka teātra daba nav tikai aktieri, scenogrāfija un kostīmi, gaismas, mūzika, pat dramaturģija ne, bet mūsu attieksme pret eksistenciālām lietām un parādībām. Un vērtībām. Šoreiz – Mārupīti.