Vai zināji, ka ikviens mums apkārt esošs priekšmets patiesībā dzīvo savu, mums apslēptu dzīvi? Tikai ne vienmēr mēs protam to ieraudzīt… Izrāde „Blēņas un pasakas” būs ceļojums Imanta Ziedoņa fantastiskajā pasaku pasaulē, kur šķietami parasti priekšmeti iegūst spilgtus raksturus un iekuļas dažādās negaidītās dēkās. Tā būs gan jautra rotaļa bērniem, gan meistarklase vecākiem, gan piedzīvojums ar pārsteidzošu mūziku un instrumentiem, blēņām un pekstiņiem.

Izrāde veidota objektu un leļļu teātra estētikā. Pogas, zobu birstes, uzpirksteņi un vēl daudzi citi priekšmeti aktieru rokās kļūs par izrādes varoņiem, aicinot mazo un lielo skatītāju iedarbināt arī savu izdomu un palūkoties uz lietām vērīgāk.

Izrādē tiek izmantoti skatuves dūmi!

Intervija ar izrādes režisoru Ģirtu Šoli portālā kroders.lv

Imanta Ziedoņa “Blēņas un pasakas” var lasīt portālā Pasakas.net

režisors: Ģirts Šolis
scenogrāfs: Reinis Pētersons
mūzikas autors: Mikus Frišfelds
gaismu mākslinieks: Miķelis Renebušs
dauzās: Arnita Jaunzeme vai Ance Muižniece, Valdis Vanags, Mikus Frišfelds, 

Foto: Mārtiņš Vilcēns

Ilze Kļaviņa raksta portālā kroders.lv:

Blēņoties skaisti – tāds ir izrādes “Blēņas un pasakas” virsuzdevums. Minot aktrises Arnitas Jaunzemes klātbūtni šajā izrādē, jāpievieno vārdi – blēņoties ir pamācoši. Viņas loma šajā izrādē ir īpaša, visu izrādes laiku viņa iekšēji notur gudru, intriģējošu attieksmi pret spēli, partneriem un skatītājiem. (..)Vienlaikus aktrise ir nepārtrauktā partnerībā ar Valdi Vanagu, kura artistiskā eksistence ir smalka un niansēta. Kopīgi uzburtajā atmosfērā V. Vanags kā leļļu meistars demonstrē katra priekšmeta neparasto raksturu, šķautni. Raupjāk nekā partnere, tieši, kolorīti, temperamentīgi. Izrādei īpašu burvību piešķir dziesmas Mikus Frišfelda izpildījumā.

Rūta Briede raksta portālā Satori.lv:

Neskatoties uz to, ka izrāde sastāv no vairākām atsevišķām pasakām, režisoram ir izdevies radīt vienotu veselumu un Ziedoņa pasakas harmoniski pārplūst cita citā. Te liels palīgs ir Mikus Frišfelda mūzika, kuru autors pats izrādes laikā izpilda uz skatuves. (..) Ķeburkāja melanholiskais stāsts savā vienkāršībā un tiešumā ir izdevies patiess un jūtīgs. Kombinācijā ar skumjo cītīgā Ķeburkāja dziesmiņu šīs pasakas skatuves versijā ir kaut kas no tās brīnumainās sajūtas, ka maza bērna dzīvē atbildes uz jautājumiem vai sajūtām var atrast arī teātrī. Un mūzikā. Tā ir fundamentāla atziņa kādam, kas ir mazs, bet var tikt saprasts arī ārpus savas ģimenes sildošā mīļuma.

Silvija Radzobe raksta savā teātra kritiķa dienasgrāmatā portālā kroders.lv:

Arnita Jaunzeme un Valdis Vanags atvēra tādu kā mazu būdiņu un, izmantojot visvienkāršākos priekšmetus (metāla bļoda, koka kaste, celuloida lelle, šalle), sāka stāstīt Imanta Ziedoņa paradoksālās pasakas. Ar savu attieksmi pret minētajiem un citiem priekšmetiem viņi tos burtiski atdzīvināja, sniedzot labu spēlēšanās piemēru bērniem, kas to var izmantot savās rotaļās, atgriezušies mājās.