Katram cilvēkam ir sava unikālā smarža. “Asorti” ir dejas valodā pausts stāstu un smaržu maisījums par cilvēku savstarpējām attiecībām, kas mudina uzdot jautājumus: Kāpēc mēs nevaram sajust otru cilvēku? Kāpēc nevaram notvert ne savu, ne viņa smaržu? Kas mums traucē? Un vai ir iespējams, ka šie smaržu savienojumi spētu dot dzīvību kaut kam jaunam?

Izrāde nav nedz smaga, nedz viegla; nedz skumja, nedz priecīga – tā ir spēle ar asociācijām, kas katram skatītājam ļauj gūt unikālu, tikai no savas personīgās pieredzes atkarīgu mākslas piedzīvojumu (vai pārdzīvojumu).

horeogrāfe: Sandra Lapiņa
izpildītāji: Agate Bankava, Eva Kronberga, Ivars Broničs, Jānis Putniņš, Taisija Frolova

Izrāde tapa sadarbībā ar Laikmetīgās dejas kompāniju “ĀRĀ”

Foto: Valdis Jansons

Anastasija Lonšakova raksta portālā Dance.lv:

Īsumā skatītāja acu priekšā risinās sirreālisms. Dejotāji te dodas uz intriģējošo istabu (virtuvi), te nāk ārā, rodas sajūta, ka viņi iznāk tikai, lai mazliet izvēdinātu galvu. Tā rezultātā mainās bilde, un mums ir iespēja redzēt jaunas situācijas.

Dita Jonīte raksta žurnālā Dance.lv:

Pa vienam vai “cīnoties” vairākās izrādes ainās kā cieti vārītas olas veļas arī dejotāji. Izrādē ir diezgan daudz fiziskuma, kuru iespējams sagaršot, ja tas (fiziski aktīva kustība dejā) patīk. Un man patīk. Tāpat kā visi pieci dejotāji, jaunās horeogrāfes nebaidīšanās spēlēties, un pāri visam – viegli ķircinošais humors.

Inta Balode raksta portālā Dance.lv:

Jau ātri top skaidrs, ka visi grib būt virtuvē. Es arī gribētu. Izklausās, ka tur cilvēki ir normāli. Bet virtuves priekšā ir skatuve, uz skatuves ir jādejo vai jāspēlē teātris, vai nu vismaz jāuzvedas droši. (..) Lai vai kā – neviens te lāgā negrib būt, visi cieš un ir bezgalīgi vientuļi pat tad, kad tev mutē bāž desu vai esi savijies ar otru cilvēku kādā akrobātiskā pozā. Var jau būt, ka viņi cieš no slimībām, kas aizsākās virtuves notikumos, kurus neredzam, bet rezultāts ir skaidrs – dzīve nav rožu dārzs, vēlamo tik viegli neizdodas iegūt, bieži nākas pārspīlēt, lai vismaz kaut kā sajustu savu esamību. Stāsts noteikti ir arī par “pārceptām” attiecībām, par “cepšanos” un “pārceptām” smadzenēm. Par to, ka visi esam smieklīgi, bet smiekli nenāk.

Maija Uzula Petrovsa raksa portālā kroders.lv:

Skatuves priekšplānā (bet idejiskā ziņā – darbības perifērijā) notiek mazi satikšanās un nesatikšanās stāsti, epizodes, kurās ir alkas pēc uzmanības, un mirkļi, kuros tiek noskaidrotas varas pozīcijas. Izrādes vizuālais līmenis ir viegli uztverams un nolasāms. Neierastība rodas, vizuālajiem iespaidiem sastopoties un mijiedarbojoties ar ožas uztvertajiem intensīvajiem impulsiem. Pēc izrādes man ir viegli nelabi. Fiziskā ziņā. Toties pēc dažādiem neierastiem stimuliem kārā manis daļa ir apmierināta.

Ieva Bērziņa raksta portālā Dance.lv