Iestudējuma pamatu veido Jāņa Joņeva un Anetes Konstes radītie stāsti, kuru galvenos varoņus (cilvēkus un zvērus) saista visdažādākas attiecības, savstarpējās atkarības un kaislības. Asprātīgi izgaismojot vairākas no neskaitāmi daudzajām cilvēka un dzīvnieka līdzās pastāvēšanas šķautnēm un meistarīgi spēlējoties ar zvērisko cilvēkā un cilvēcisko zvērā. Jo vai mēs maz zinām, kur viens sākas un otrs beidzas?

“Ilgu laiku es uzskatīju, ka dzīvnieki nav nekas vairāk kā mehānismi, kuriem Providences nekļūdīgā roka liek darīt visu, kas nepieciešams gan viņu pašu, gan viņu pēcnācēju izdzīvošanai, bet, kad ieraudzīju mācīto cūku, kas nesen tika rādīta Londonā, mana pārliecība sašķobījās, un tagad es nezinu, ko domāt.”

Sāra Trimere, 1788

Izrāde par dzīvniekiem, kuri valda pār mūsu prātiem.

*Izrāde nav ieteicama skatītājiem, kuri jaunāki par 16 gadiem.

režisors: Mārcis Lācis
dramaturgi: Jānis Joņevs un Anete Konste
scenogrāfs un mākslinieks: Kristians Brekte
mūzikas autors: Matīss Runtulis
gaismu māksliniece: Jūlija Bondarenko
horeogrāfe: Katrīna Albuže
spēlē: Ivars Krasts, Marija Linarte, Klāvs Mellis

Foto: Jānis Amoliņš

“Stāsti un stāstiņi par cilvēkiem” – Atis Rozentāls vērtē izrādi “Zvērīgā mīla” portālā www.kroders.lv :

“Par izrādes virsotnēm gribas nosaukt trīs ainas. Pirmkārt, tas ir stāsts par zīlēšanu ar iguānas palīdzību, dodot tai izvēlēties starp divām olām. Ivara Krasta mazliet apsēstais hipijs saskata savā aukstasiņu mājdzīvniekā dievišķa orākula iezīmes, iepriekš izdomādams, ko nozīmēs, ja iguāna pakamps to olu, kas pa kreisi, vai to, kas pa labi. Marija Linarte iguānas Asmodeja lomu izpilda spoži, jo spēj atveidot zem dzīvnieka šķietamās apātijas slēpto plēsīgumu, zibenīgi satverot guvumu mutē, tikmēr uz paklāja krājas olu atliekas, bet telpā izplatās vārītu olu specifiskais aromāts. “