Izrāde “Baltā grāmata” ir kopīgs ceļojums no mūsdienām uz 19. gadsimta laukiem. Tur ceļiniekus sagaida Jančuks – zinātkārs un aizrautīgs puika, ar kuru kopīgi atklāt un piedzīvot apkārt esošo pasauli. Lai gan ceļojums notiek Jančuka pasaulē, tur pieredzētais bieži vien sasaucas ar notikumiem un sajūtām šodien. Kopīgais ceļojums atklāj pasauli aizvien vairāk un vairāk, top skaidri tās likumi un kārtība, taču ikreiz, kad šķiet, ka viss tapis skaidrs, notiek kāds brīnums, un pasaule paliek kā noslēpums.

“Baltā grāmata” ir kopīga vakarēšana, palīgā ņemot Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tekstu, visu vakarēšanas dalībnieku iztēli, divus aktierus un dažus teatrālus brīnumus. Soli pa solim no ikdienišķām lietām rodas izrāde. Soli pa solim izrādes skatītāji tiek aicināti kļūt par izrādes dalībniekiem un radītājiem – kopīgi tiek jāts uz maisiem pieguļā, lai pēc tam apgultos zālē un skatītos zvaigžņotās vasaras nakts debesīs. Reizē izrāde arī ir iedvesmas avots vakarēšanas dalībniekiem piedzīvoto atkārtot mājās, tajā iesaistot savus mājiniekus, viņu iztēli un jebkuru citu iztēli rosinošu tekstu.

Izrāde saņēmusi Baltijas Teātra festivāla 2014 Bērnu žūrijas galveno balvu, kā arī tikusi nominēta “Spēlmaņu nakts 2013/2014” balvai kategorijā “Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem”.

pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba motīviem
režisore: Inga Tropa
scenogrāfe: Inga Alsiņa
spēlē: Lauma Balode, Jānis Znotiņš

Foto: Inga Plūme

Rūta Briede raksta portālā Satori.lv:

Ingas Tropas “Baltā grāmata” ir tik pilna ar niansēm, dažādām noskaņām, pārdomātām detaļām, ka slinkāks režisors droši vien būtu pusi atstājis nākamajam iestudējumam. Kontekstā ar lauku darba tikumu šī izrāde ir izveidota līdz kaulam, un ir redzams, ka, strādājot pie uzveduma, nav pieļauti kompromisi – pārdomātas detaļas un scenogrāfiski pārsteigumi ir katrā ainā, aktieru enerģija neatlaižas ne mirkli, un divas stundas garā izrādē bez starpbrīža tas izskatās iespaidīgi. (..) stāsti izrādē ir intriģējoši, ievelkoši.

Ilva raksta savā blogā Skatuves prieki:

Aktieri radīja to teātra brīnumu, kas, man likās, jau ir miris… Ārā gāž kā ar spaiņiem, ducina pērkons, melna nakts ar spožām zvaigznēm u.c. Teātris rada ilūziju, kas pirmo reizi neliek sevi apšaubīt. Ja viņi saka, ka ārā līst, tad līst. Un es nezinu, kā viņi izveidoja to praktiski, bet galvenais, ka nerodas nekādi jautājumi. Tu notici tam pilnībā. Un tieši tur ir tā sāls, kāpēc bērniem šī izrāde varētu patikt. Tā nav mānīšanās.

Kristiāna Tīlika raksta portālā kroders.lv:

Šo izrādi visprecīzāk raksturo vārds vitalitāte – izrāde burtiski pulsē no dzīvīguma gan aktieru ekspresivitātes dēļ, gan tādēļ, ka bērni acumirklīgi pieņem izrādes noteikumus un atraisās. Tveicīgā klēts, kur norit izrāde, ir burtiski biezas enerģijas piepildīta, kas liek sarosīties visām maņām, un šī enerģija radusies, bērniem ļaujot uz skatuves vienkārši būt – viņi var slēpties teltī no aktieru radītā negaisa, var spēlēt kopā mūzikas instrumentus, meklēt izbēgušās žurkas, palīdzēt izrādes varonim atrast nozaudēto pīpi u.c.

Māra raksta savā blogā Sajūtu vēstniecība:

Dinamiska, smalki savīta izrāde. Ļoti, ļoti abrīnojams aktieru veikums. (..)Pēc izrādes, kuras beigas bija īsta brīnumu kulminācija, jutos patiesi priecīga un uz brīdi aizmirsusies un aizmukusi no savas milzīgi svarīgās pieaugušā dzīves.